Lielbritānijas virtuvi ir ietekmējis valsts mērenais klimats, tās ģeogrāfija un vēsture. Līdz vēliem 70.-tajiem gadiem briti faktiski bija norobežojušies no pārējās Eiropas un drīzāk importēja pārtiku no savām bijušajām kolonijām - Austrālijas un Jaunzēlandes. Tikai kopš 80.-tajiem gadiem, līdz ar Anglijas iestāšanos Eiropas Savienībā, viss ir mainījies. Tagad britiem ir pieejamas visas Eiropas virtuves bagātības no Itālijas, Grieķijas un citām valstīm. Pateicoties imigrantu ieplūdumam, ir pieejami arī visi eksotiskās indiešu virtuves karija ēdieni. Savukārt Britu impērijas laikā angļi aizguva ļoti daudz vērtīgu ideju un produktu no citām valstīm, piemēram, Ziemeļamerikas, Ķīnas un Indijas. Tā rezultātā klasiskie angļu virtuves produkti maize, siers, cepta un sautēta gaļa, medījumi, saldūdens zivis un jūras zivis tagad sacenšas, teiksim, ar kartupeļiem, tomātiem un čilli pipariem no Amerikas un kariju un citām garšvielām no Indijas un Bangladešas. No Ķīnas adaptētas pat tējas pagatavošanas tradīcijas. Arī franču un itāļu virtuve, kas agrāk tika uzskatīta par svešu un nepieņemamu, tagad ir iecienīta un pat apbrīnota. Angļi ļoti ātri pārņēma "fast-food" no amerikāņiem un ļoti labprāt ievieš dažādas kulinārijas idejas no visas pasaules. To apliecina kaut vai visuresošie Boloņas spagetti, kas Anglijā ir kopš 1960.-tajiem gadiem. Ar laiku šī valsts ir izveidojusi arī plašas lielveikalu ķēdes, kur var iegādāties daudzus ēdienus - pusfabrikātus. Tos atliek tikai uzsildīt mikroviļņu krāsnī un pusdienas gatavas. Diemžēl šāda prakse tagad vērojama daudzās mājās, kur tradicionālie gaļas un dārzeņu ēdieni ir atstāti otrajā vietā.

Briti daudz ideju ir ieguldījuši pasaules steika kultūras attīstībā. Ja atskatāmies vēsturē, izrādās, ka savulaik pat angļu elites pārstāvji tika saukti par beefeater jeb "rīmas". Savukārt vārds poterhouse, kā mēdz dēvēt liela izmēra steikus, radies britu krogos, kur tika piedāvāts īpašais portera alus (porter beer), kura piedeva bija nevis šodien tik ļoti iecienītie ķiploku grauzdiņi, bet gan 900 g smags steika gabals. Šī porcija bija paredzēta vienam cilvēkam...

Viens no tradicionālākajiem ēdieniem Anglijas virtuvē ir svētdienas cepetis. To gatavo no liellopa gaļas, cūkgaļas vai aitas gaļas. Ēdienu pasniedz ar ceptiem kartupeļiem un dārzeņiem, kas arī ir cepti vai vārīti. Šo gardo maltīti lieliski papildina trekna mērce. Bieži vien pēc šī galvenā ēdiena seko Jorkšīras pudiņš ar mērci.

Runājot par pudiņiem, jāsaka, ka to recepti ir izdomājuši angļi nevis vācieši, kā to pieņemts uzskatīt - pudiņš kā tāds Anglijā sarakstītajās hronikās ir pieminēts jau 1305.gadā. Pudiņa īpatnība ir tā, ka to tradicionāli gatavo īpaši šim nolūkam paredzētā veidnē, ko tvaicē karsta ūdens peldē. Laika gaitā klasisko pudiņa recepti gan angļi, gan citas tautas ir dažādi pārveidojuši, tāpēc šodien neviens anglis vairs nepateiks, cik īsti tad viņa dzimtenē ir pudiņa recepšu.

Pēc Otrā Pasaules kara angļi ir īpaši iecienījuši arī tītaru, ko pasniedz Ziemassvētkos. Mājās angļi ēd dažādus oriģinālus, pašgatavotus desertus, piemēram, drūpošu pīrāgu crumble, kurš tiek gatavots no sviesta, miltiem, cukura un dažādiem augļiem. Iecienīts ir arī maizes un sviesta pudiņš, trifle un spotted dick - pudiņš, kurš sastāv no žāvētiem augļiem. Pie šiem ēdieniem parasti pasniedz arī custard - no piena un olām gatavotu angļu krēmu vai mērci, ko Francijā dēvē arī par crème anglaise.

Iecienīts ir arī Ziemassvētku pudiņš, ko Anglijā ēd ne tikai svētkos, bet visu cauru gadu. Tas tiek saukts arī par plūmju pudiņu.

Īpašs angļu ēdiens ir fish and chips (zivs ar kartupeļu salmiņiem). To piedāvā daudzi restorāni un citas ēdināšanas iestādes gan uz vietas, gan līdzņemšanai. Iespējams, tas ir viens no populārākajiem un oriģinālākajiem Anglijas ēdieniem un tiek pasniegts ar zirņu biezputru, maizes šķēli un tējas tasi. Straujā līdzņemamo ēdienu izplatība ir veicinājuši šādu ēdienu kā fish and chips popularitāti. Pilsētās atrodamas daudzas picērijas, ceptu vistiņu restorāni amerikāņu stilā, kebabi un nakts ēstuves.

Vēl Anglijā ir iecienīts rostbifs, kas mēdz būt pārcepts. To pasniedz ar pārceptiem dārzeņiem (burkāniem, zirnīšiem, kartupeļiem utt.). Kopumā to sauc par baked diner. Britiem ir arī savi pīrāgi, piemēram, Steak and Kidney pie, kurš gatavots no maltas liellopu gaļas un nierēm mērcē ar mīklu.

Britiem ir arī dažādas desas, kurās dīvainā kārtā tradicionāli bija vairāk maizes un miltu nekā gaļas, ko cep pannā. Šīs desas sauc par bangers un pasniedz ar kartupeļu biezeni mash un tā sanāk Bangers&Mash, ko pasniedz kopā ar vārītiem zirņiem, ceptiem sīpoliem un brūno mērci. Iespējams, tas bija tipiskākais britu strādnieku ēdiens. Protams, tika pasniegts arī shepperds pie, kas sastāvēja no maltas liellopu gaļas un kartupeļu biezeņa kārtojuma, ko pasniedz ar brūno mērci. Tradicionāli briti iecienījuši daudzveidīgo čedaras sieru ar pickles vai relish (no dārzeņiem pagatavots biezenis), ar ko var iedzert siltu alu a pint of bitter. Taču britu izcilākajam zilajam sieram ar pelējumu Stilton labāk derēs kvalitatīvs portvīns vai Madeiras vīns. No saldajiem vīniem angļi ir iecienījuši arī šeriju.

Tēja, kura parasti tiek pasniegta ar pienu, tiek dzerta cauru dienu un arī maltīšu laikā. No 16.00 līdz 17.00 Anglijā ir īpašs tējas laiks, kas atvēlēts šī dzēriena baudīšanai. Kafija Anglijā ir mazāk populāra nekā pārējā Eiropā, bet arī to dzer daudzi angļi (protams, ar pienu). Itālijas kafija espresso un cappuccino arī tiek bieži dzerta, it īpaši pilsētās. Pēdējos gados iecienītas kļuvušas arī dažādas zāļu tējas. Oficiālās pusdienās vai vakariņās tiek pasniegts arī vīns, bet vienkāršākās maltītēs angļi šad tad bauda arī sidru un alu. Britiem garšo rūgts alus. Savukārt, mājās angļi dzert džinu ar toniku, bet ciemiņus, kas ierodas pēcpusdienā, uzcienā ar tēju. Taču angļu sociālās dzīves centrā ir "pabs" - krodziņš ar kamīnu, pie kura var sildīties un dzert alu. Der atcerēties, ka šo krodziņu dzērienu kartē porter un stout ir biezs, tumšs alus, lager - gaišāks, all - saldāks, bet bitter - mazliet rūgtenāks alus.

Tējas laikā, it īpaši Devonā un tās apkārtnē, angļi ēd scones (no baltiem miltiem ceptas kūciņas ar rozīnēm) ar ievārījumu un sviestu vai ar clotted cream (biezs krēms, gatavot no govs piena, saukts arī par cream tea).

Vēl kādas izplatītas tējas uzkodas - dažādi cepumi un sviestmaizes (Sandwich). Par tām ir īpašs stāsts - proti, šīs uzkodas autors ir kāds Sendvičas grāfs, kurš dzīvojis laikā no 1718. - 1792.gadam. Šis grāfs bijis kaislīgs azartspēļu cienītājs. Kādā no šādām spēlēm viņš secināja, ka pusdienu maltīte ir absolūti nevajadzīgs un lieks pārtraukums. Taču viņš lieliski apzinājās, ka bez ēšanas iztikt nevar. Tālab grāfs izdomāja, kā ieturēt maltīti, neatejot no spēļu galda, proti, viņš izdomāja sendvičus. Atgriežoties pie tējas, jāsaka, ka 21.gadsimtā tējas dzeršanas tradīcijas vairs netiek tā ievērotas kā agrāk. Jaunatne labāk izvēlas dažādas uzkodas vai šo tējas laiku vienkārši ignorē.

Īstas angļu brokastis galvenokārt sastāv no bekona, tomātiem, tostermaizes, asinsdesas, ceptām pupiņām un sēnēm, desām, olu kulteņa, ceptām olām un vārītām olām dažādās šo pārtikas produktu variācijās.

Dažkārt tiek pievienoti arī cepti kartupeļi. Klāt tiek dzerta apelsīnu sula, tēja vai kafija. Bekona sviestmaizes tiek ēstas kā otrās brokastis vai uzkoda darba vietā.

Galvenās dienas maltītes parasti tiek noslēgtas ar saldu desertu; klāt var tik pasniegts arī siers vai cepumi. Piemēram, Jorkšīrā pie augļu kūkas pasniedz Wensleydale sieru. Vēl kāds iecienīts našķis ir butterfly cake - vienkārša, maza biskvītkūka, kuru mēdz ēst atdzesētu. Bieži tiek ēsta arī Fruit cake - kēkss ar rozīnēm un žāvētiem augļiem. Bieži angļi izvēlas arī Tipsy Cake - šerija mīksto kūku ar olu krēmu, smalkmaizītes ar glazūras krustu, jāņogu želeju, tvaikotu rozīņu un citronu pudiņu.

Arī veģetārās ēšanas tradīcijas Anglijā ir ļoti populāras. Ja pēc Otrā Pasaules kara Anglijā bija apmēram 100 000 veģetāriešu, ap 2003.gadu šis skaits sasniedza 3-4 miljonus. Anglijā ir procentuāli visvairāk veģetāriešu starp visām rietumu zemēm. Apmēram 7 miljoni cilvēku šajā valstī izvairās ēst sarkano gaļu. Ļoti reti kurā restorānā vai lielveikalā nav iespējams pasūtīt vai iegādāties kādu veģetāro ēdienu.

Anglijas virtuvei joprojām pasaulē tiek pievērsta pārāk maza uzmanība. Tā tiek uzskatīta par virtuvi, kurā gatavo tikai vienkāršus gaļas un dārzeņu ēdienus (tai ir ne pārāk glaimojoša iesauka "meat and two vegs" - gaļa un divi dārzeņi), kurus jāpapildina ar gatavajām mērcēm no pudeles un citām garšvielām, lai ēdienu padarītu garšīgāku. Francijas prezidents Žaks Širaks 2005.gadā oficiāli paziņoja, ka Anglijas ēdieni ir otrie sliktākie visā Eiropā (aiz somiem). Tomēr gribētos apgalvot, ka tik traki jau nav - piemēram, viduslaikos angļu virtuvei bija izcila slava, bet tajā pašā 2005.gadā 14 angļu restorāni tika iekļauti 50 labāko pasaules restorānu sarakstā. Lai vai kā, Anglijas restorāni nemēdz pasniegt tradicionālos britu ēdienus. Daudziem restorāniem šefpavāri nemaz nav angļu tautības. Pateicoties aizvien pieaugošajai ārzemju ietekmei Anglijas pavārmākslas tradīcijās, angļu virtuve kļūst aizvien daudzveidīgāka un gastronomiski bagātāka.