Lietuviešu virtuve vēsturisko apstākļu dēļ ir ietekmējusies no poļu, krievu, vācu, pat tatāru un armēņu virtuves, taču pamatā ir divi novirzieni – senlietuviešu virtuve, kas veidojās no 14. līdz 18.gadsimtam kā augstākās sabiedrības kultūra, un zemnieku virtuve, kas radās 19.gadsimta otrajā pusē.

Krodziņos, kuri piedāvā lietuviešu nacionālo virtuvi, var nobaudīt tādus ēdienus kā seno lietuviešu boršču, zoss gaļas zupu, meža dzīvnieku gaļas uzkodas, vai, piemēram, mežacūkas cepeti, kuru divdesmit četras stundas marinē ūdens un kvasa uzlējumā ar medus un sīpolu piedevu, pēc tam iespeķo un cep cepeškrāsnī.

No poļu laikiem Lietuvā iecienīti ir rolmopši - tīteņi, ko parasti gatavo no cūkas vai liellopa gaļas un pilda ar vārītām olām, sīpoliem, dārzeņiem un maizi. Dažos novados zoss gaļa joprojām tiek celta galdā biežāk nekā vistas gaļa, it sevišķi svētkos, piemēram, zoss cepetis ar skābu kāpostu, grūbu vai sēņu pildījumu. Lietuvieši diezgan daudz ēd sēnes, kuras var salasīt pašu mežos. Kāpostu tīteņi ar kaltētām baravikām, grūbām un malto gaļu arī ir ēdiens, kas saglabājies kopš seniem laikiem.

Savukārt alus zupa ar grauzdētu rupjmaizi ir ēsta dažādos laikos un tiek pieprasīta joprojām, taču tas ir ēdiens, pie kura garšas cilvēkam, kurš nav dzimis lietuvietis, ir jāpierod.

Citām tautām vispazīstamākie lietuviešu ēdieni ir cepelīni –  kaut kas līdzīgs kartupeļu klimpām, taču tajā pašā laikā arī atšķirīgs – ar gaļas vai aknu pildījumu, un kuģeļi, ko arī gatavo no rīvētiem kartupeļiem, kam pievieno olas, biezpienu un speķi un cep cepeškrāsnī. Tūristam Lietuvā noteikti būtu jānogaršo lietuviešu sēņu zupa, kas tiek pasniegta īpašā maizes podiņā.